Vēstule dēlam
Dēls, rakstu tev šo vēstuli, jo tā tev lieti noderēs turpmākajā ceļā. Uzreiz gribu pateikt, ka par šo vēstuli tavai mammai nekas nav zināms. Tā tas arī lai paliek. Šī vēstule būs mūsu Lielais Noslēpums.
Rakstot šīs rindas, tu nemaz vēl neesi dzimis. Patiesībā līdz tam vēl ir krietns laiciņš ejams, taču tas nav svarīgi. Brīdī, kad tu šo lasi, tev ir seši gadi un tu drīz uzsāksi mācības pirmajā klasē.
Tava mamma šobrīd arvien biežāk sāk stāstīt, ka skolā būs interesanti. Dēls, nebūs gan! Varētu domāt, ka mamma nesaprot, ko runā, taču tā nav. Viņa saprot. Es arī. Un gribu, lai arī tu zini, ka tagad tevi gaida 12 nožēlojamākie dzīves gadi. Tomēr, ja rūpīgi ievērosi visus manus norādījumus, tavas ciešanas būs mazākas un pat varēsi katru vakaru līdz tumsai bez sirdsapziņas pārmetumiem spēlēt amerikanku, bet vidusskolā ieķert kādu aliņu.
Vispirms par pašu skolu. Tā, dēls, ir kā karaļvalsts, kurā ir karalis (direktors), galminieki (skolotāji), mantzinis (garderobiste) un nabagie ļaudis (skolēni).
Simboliska, taču īpaša loma šai visā ir mantzinim – garderobistei. Viņa ir vienīgais cilvēks, kas saprot – skola pastāv tikai tāpēc, ka tajā ir skolēni. Garderobistei diendienā ir jāpārcilā tūkstoš ellīgi smagi mēteļi, jāizsniedz tūkstoš numuriņi, jānoglabā maisiņi ar sporta tērpiem, skrituļslidas, ģitāras čehols. Neko nedrīkst sajaukt! Ja pēkšņi visai klasei pazustu mēteļi, mēsli būtu lielāki kā piektā gadā. Materiālā atbildība, nosaluši bērni, dusmīgi vecāki, policija.
Dēls, atceries – lai arī tu ātri pamanīsi, ka garderobiste ir vienīgais saprātīgais cilvēks visā skolā, viņai tur nav gandrīz nekādas teikšanas. Garderobiste ir pirmās viltīgās lamatas, kurās arī iekrīt daudzi skolēni – ik mīļu brīdi draudzīgi tērzē ar garderobisti – domādami, ka prātīga cilvēka vārdi atvieglos viņu ciešanas. Tā ir velta laika izšķiešana.
Vēl bezjēdzīgāk ir censties izpatikt pilnīgi visiem skolotājiem. Tas arī nav nemaz iespējams. Skolotāju ikdiena, atšķirībā no garderobistes, sastāv lietām, kuru īpašnieku nosaka viņš pats. Kā likums, sasniegumi olimpiādēs tiek skolotājam, bet neizdarības tiek piešūtas audzēkņiem.
Skolotājs ir divkosīgs elements, ar kuru jābūt ļoti uzmanīgam, jo viņam, atšķirībā no tevis, dēls, ir tieša pieeja karalim, jeb direktoram, ar kuru tie rīko kopīgas galma izpriecas, jeb pedagoģiskās sēdes.
Pedagoģiskajās sēdēs tev būs iesauka – Sūdupuika. Tas dēļ tiem diviem podiem, ko Tu uzspridzināsi, kā arī uz skolu atvestā suņa. Tomēr, tas viss ir sīkums, jo ir viens skolotājs, kas tevi šais sēdēs aizstāvēs. Šis cilvēks pasniedz pašu svarīgāko mācību priekšmetu – mūziku. Vēl nekad neesmu dzirdējis, ka no skolas būtu izsviests kāds, kurš centīgi apmeklē visus kora mēģinājumus. Nekad.
Dēls, ceļš no pirmās līdz astotajai klasei ir ilgs, tomēr ne pārāk sarežģīts. Galvenais ir nečupoties ar garderobisti un dziedāt korī. Visi mācību priekšmeti šajā laikā ir vienlīdz nenozīmīgi. Tā kā tu jau šobrīd lasi 140 vārdus minūtē, tā ir bagāža, kas tevi vilks ārā no ziepēm visos priekšmetos vismaz līdz piektajai klasei. Pēc tam nāksies sākt pildīt dažos priekšmetos mājasdarbus. Apsolu, arī tas nav nekas sarežģīts. Joprojām pa vakariem varēsi spēlēt amerikanku.
Tālāk gan sāksies stratēģiskā plānošana (bet par to vēlāk).
p.s. Jau pirmajā klasē centies ieviest kārtību, ka tavu somu garajam starpbrīdim sākoties kāds cits aiznes uz nākamo kabinetu – tā tu spēsi būt pirmais mežonīgajā skrējienā uz ēdnīcu. Tiem, kas kavē, deserts reti kad paliek pāri.