Ir pienācis mācību gada noslēgums, un daudzi no mums šajā laikā paveikto un kaļ plānus nākotnei. Kā pareizi izvirzīt mērķus un tos veiksmīgi arī sasniegt, un, kādēļ reizēm neizdodas? Šie ir jautājumi, kurus gadās uzdot ikvienam.
Tā kā pēdējā laikā pasaulē un arī Latvijā aizvien populārāki ir kļuvuši dažādi motivācijas treneri un arī pašpalīdzības un pašizaugsmes gudrības esam sagatavojuši Jums nelielu ieskatu Pīdžeja Maklūra (PJ MCclure) motivācijas programmā. Pīdžejs Maklūrs ir veiksmīgs uzņēmējs, personīgās izaugsmes treneris un rakstnieks, kurš radījis pats savu teoriju par to, kā izvirzīt un sasniegt mērķus.
Vai jūs izvirzījāt mērķi?
‘’Jā, protams!’’
‘’Vai jūs to kaut kā atzīmējāt un identificējāt visus soļus, kuri būtu jāsper, lai to sasniegtu?’’
‘’Jā!’’
‘’Un sapratāt, visu, kam un kā būtu jānotiek?’’
‘’Jā, bet, likās, ka es nespēju sākt virzīties uz priekšu. Nekas nenotika’’.
‘’Es saprotu jūsu problēmu.’’
‘’Lieliski, kas man ir jādara?’’
‘’Jums vajag izvirzīti augstāku mērķi.’’
‘’…tiešām?’’
‘’Jā, jūsu iepriekšējie mērķis nebija gana grandiozs, lai jūs motivētu. Tādēļ izvirziet augstāku mērķi, un, domāju, jūs būsiet šokēts par to, kas notiks.''
Tajā laikā savā profesionālajā dzīvē es biju pilnīgi zaļš gurķis.Uzņēmumā, kurā es strādāju bija viceprezidenta, kura dzīvesveids man likās tik iespaidīgs, ka es klausīju ikvienam viņš ieteikumam. Viņam bija viss, ko vēlējos es, un viņš man teica, ka es arī to varu sasniegt, ja vien sekošu viņa piemēram.
Tāda arī bija mana pirmā saskarsme ar pašizaugsmes jautājumiem un ‘’veiksmes mantrām’’. Es to visu centos apgūt, cik labi vien spēju – laika plānošana, mērķu izvirzīšana utt. un tas viss bez panākumiem. Es biju ļoti vīlies.
Kad es to stāstīju savam vice prezidentam, viņš bija pārliecināts – pie vainas ir mans nepietiekami augstais mērķis. Tas jau nekas, ka mans mērķis toreiz bija piecas reizes vairāk naudas nekā man bija pieejams, un man bija jādara lietas, kuras es nekad mūžā nebiju darījis, lai to sasniegtu. Viņš bija pārliecināts – ir jāizvirza augstāks mērķis – tas nostrādās! Tad nu, es izvirzīju augstāku mērķi un ķēros pie darba.
Viņam bija pilnīga taisnība, kad viņš teica, ka es būšu šokā. Es biju, jo īpaši par to, ka, lai sasniegtu jauno mērķi, man bija jādara mazāk, nekā, lai sasniegtu savu iepriekšējo.
Es to saucu par ‘’ticot mazāk, sasniegt vairāk’’. Mēs redzam mērķi, kurš ir saprotams un vienkāršs, un soļi, kas mums jāsper, lai to sasniegtu ir pilnīgi skaidri. Tomēr mēs paliekam uz vietas.
Mēs zinām ko gribam, un kādēļ to gribam. Ideja par mērķa sasniegšanu ir tik aizraujoša, ka mēs pilnīgi vai degam nepacietībā redzēt savu vēlmi piepildījušos.
Tad kā tas nākas, ka mums neizdodas?
Problēma nav mērķa ‘’lielums’’. Problēma ir tajā, uz ko ir vērsts mūsu skatiens. Ja es vēlos uzkāpt kalnā un es stāvu šī kalna pakājē, bet ne reizi nepaskatos virsotnes virzienā, kaut kas interesants sāk notikt.
Es varu nespēt noticēt tam, ka es spēju to paveikt, kamēr es stāvu un lūkojos pakāje, es varu nekur arī neaiziet. Manas domas ir vērstas uz ticības trūkumu savam spējām tikt līdz pašai virsotnei. Nav svarīgi, ka es zinu visus soļus, kuri man ir jāsper, ja es neticu, ka to varu.
Daudzi mentori un pašpalīdzības guru pārliecinoši apgalvos – ‘’Jums tikai ir jātic! Jums tas ir jāgrib un jātic, ka jūs spējat to paveikt!’’ Esmu redzējis, kā šis padoms sagrauj vairāk cilvēkus, nekā spēju saskaitīt. Tas noteikti teikts ar labiem nodomiem, bet tas ir maldinoši.
Stāstīt, kādam, ka vajag ticēt, vairāk nekā viņi to spēj, iespējams ir pieņemami dzīvības un nāves situācijā, kad nepieciešams steidzami rīkoties, bet tas nav noderīgs instruments ikdienas dzīvē. Mēs nevaram sevi piespiest ticēt. Mūsu ticība ir veidojusies uz pieredzes bāzes.
Lai tiktu pāri neticības problēmai, ir nepieciešams mainīt fokusu. Mums ir jānovēršas no tā, kam mēs neticam, un jāpievēršas tam, kam jau ticam.
Iztēlojieties sevi stāvam punktā A un jūsu mērķis ir punkts Z. Iztēlojieties, ka šie punkti ir kalna pakāje un kalna virsotne. Ja ne reizi neesat kāpis kalnā, iespējams, neticat, ka spēj tajā uzkāpt.Tad nu jūs ņemiet šo kāpšanas plānu un pārbaudām to soli pa solim. Vai burtu pa burtam, līdz nonākam līdz solim, par kuru jūs neticat, ka spējat to paveikt.
Šajā brīdi jums jāpaliek pie tā soļa par kuru jūs ticat, ka spēj to paveikt un jākoncentrējas tur. Piemēram, ja solis, līdz kuram jūs ticat ir solis J, un pie soļa K jūs skaidri jūtat, ka neticat savām spējām, tad pakāpeniski virzieties uz soli J, nedomājot tālāk.
Esmu saņēmis kritiku, ka šāda pieeja neiedrošina cilvēkus izvirzīt lielus mērķus, bet tā nav tiesa, es uzskatu, ka cilvēkiem ir nepieciešami lieli mērķi, bet, ja to sasniegšanai nekas netiek darīts, tad tie ir diezgan bezjēdzīgi.
Ja jūs izvirzāt lielu mērķi un virzāties uz to soli pa solim, bet tomēr kopumā koncentrējaties uz katru mazāko mērķi jeb soli, lielais mērķis kļūst vieglāk sasniedzams. Pie tam, ar katru mazo soli, ko speram, mūsu ticība savam spējām kaut ko sasniegt aug aizvien vairāk.
Kad lūkojaties nākotnē un izvirziet mērķus, atcerieties, ka jūsu ticībai un pārliecībai it ļoti liela ietekme uz darbībām, kuras veiksiet, tādēļ izmēģiniet šo pieeju, lai pārliecinātos, ka tā darbojas.
Raksta oriģinālā versija skatāma šeit: http://themindsetmaven.com/the-paradox-of-big-goals/